43 gados sapratu, ka mani pievelk sievietes. Vīram vēl neteicu

Draudzenes ballītē decembrī, trijos no rīta. Četras sievietes virtuvē, viena no viņām apmēram 38, sāka mani apkampt par joku, tad vairs ne par joku. Nepaskūpstījāmies, bet fiziski sajutu, ka mani pie viņas velk spēcīgāk nekā vajadzētu. Aizgāju mājās samulsusi un kopš tā viss ir mainījies. Esmu Laila, [S43], precējusies septiņpadsmit gadus, divi pusaudži, Mežaparks. Ar vīru ir labi, sekss ir, krāpšanas nebija. Kopš tā sāku ievērot — uz ielas, darbā, kafejnīcā. Agrāk skatījos uz sievietēm no viedokļa 'skaista kleita', tagad skatos un domāju pilnīgi citādi. Man ir 43. Man ir divi bērni. Nav ne jausmas, ko ar to darīt. Doma pateikt vīram — biedē. Ne tāpēc, ka viņš ir slikts, bet tāpēc, ka pati nesaprotu, kas tas ir — fāze, nogurums, vidējā vecuma krīze, vai patiešām tik daudz gadu dzīvoju nepazīstot sevi. Kas gāja cauri vēlīnai biseksualitātei — pāriet vai tikai stiprinās? Un kad teikt vīram — tagad, procesa vidū, vai kad pati zināšu, ka stabili?