Gadu pēc ķīmijas. Ķermenis vairs nav mans, vīrs saka mīlu — neticu

Naktī vīrs atkal skatījās uz mani dušā un es atkal novērsu acis. Desmitais gads Mežaparkā un vairs nevaru skatīties, kā viņš uz mani skatās. Pagājušā gada februārī diagnoze krūts vēzis, kreisā noņemta, rekonstrukcija pagaidām pagaidu. Ķīmija beidzās oktobrī, mati tikko ataug, skropstu praktiski nav. Esmu Anna, [S38]. Vīrs bija betons visu šo laiku. Veda uz katru procedūru, gulēja slimnīcā uz krēsla, gatavoja kad nevarēju stāvēt. Tagad maigi mēģina atgriezt seksu mūsu dzīvē un saka, ka grib mani kā agrāk. Ar galvu viņam ticu. Bet kad pieskaras rētai — sastingstu. Un nesaprotu, vai viņu tas nesatrauc, vai es pati sev neļauju. Visdīvainākais — vēlme atgriezās. Spēcīga. Bet kaut kā ne pret viņu, bet pret fantāzijām, kur mani grib svešinieks, kurš nezina, kas bija. It kā svešs skatiens varētu atgriezt sajūtu, ka vēl esmu sieviete, nevis paciente. Nezinu, vai tas ir normāli vai aizbēgšanas forma. Vai kāds gāja cauri onkoloģijai un atgriezās pie ķermeņa caur seksu — kā bija pie jums? Svešs skatiens palīdz vai attālina no partnera? Tiešām vajag reālas atbildes.