Jūrmalā pagājušajā vasarā kāds vīrietis pieskārās manai rokai pludmalē un es nepateicu vīram

Jūrmalā pagājušajā vasarā, augustā, sēdēju pludmalē viena pati pēcpusdienā kad vīrs ar bērniem aizgāja uz Lido pusdienot. Lasīju grāmatu. Kāds vīrietis apsēdās 2 metrus prom, pateica 'piedodiet' un norādīja ka uz manas dvieli ir vējš atnesis dziļāku smiltī. Pieskārās manai rokai uz brīdi noslaucīšanas kustībā. Tas pieskāriens ilga 2 sekundes. Es viņam pateicu paldies. Viņš pasmaidīja un nepalika. Bija aizgājis pirms vīrs atgriezās. [S38], četrpadsmit gadi laulībā, trīs bērni (vecākais 12, jaunākais 4), Centrs. Vanilla pāris, nekad lifestyle, pat ne runāts par to. Tas pieskāriens man nepāriet jau gadu. Ne tāpēc ka tas bija seksuāls (nebija), bet tāpēc ka tas bija pirmais reize gados kad nepiederīga vīrieša pirksts pieskārās manai ādai. Es atceros vairāk šī mirkļa nekā jebkura mirkļa ar vīru pēdējos divos gados. Vai tas ir kaut kas, ko es jāstāsta vīram? Vai tā ir tikai mana iekšējā informācija? Un kas tas mani sauc — vīrieša žests, vai mana pamodusi spēja vēl just?