Labākā draudzene uzzināja, ko darām. Tagad skatās uz mani kā uz svešinieci

Trīs minūtes. Tieši tik Laura skatījās manā telefonā un šajās trijās minūtēs zaudēja divdesmit astoņus gadus draudzības. Vismaz tā tagad jūtos. Draudzējamies kopš astoņu gadu vecuma. Biju viņai liecīniece kāzās. Ar vīru lifestyle apmēram divus gadus, nevienam neteicām. Iegāju pie viņas virtuvē, atstāju telefonu uz galda, aizgāju uz wc. Telefons iedegās — ziņojumi ar bildēm no pāra, ar kuru tikāmies. Izlasīja visu. Esmu [S36]. Sākumā tikai klusēja. Tad pēc divām dienām uzrakstīja — 'nezinu, kā tagad ar tevi sazināties'. Paskaidroju cik varēju. Ka tas ar vīru, ka abi piekrītam, ka nav krāpšana. Likās klausījās. Bet redzams, ka viņas galvā tagad esmu cita. Pārstāja aicināt uz ģimenes pusdienām. Pārstāja runāt par savu vīru — it kā baidās, ka man kaut ko 'piedāvās'. Negribu viņu zaudēt. Bet vairs nevaru attaisnoties. Vai kāds atguva tādu draudzību vai tā jau ir mirusi stāsta? Un vai vispār ir vērts mēģināt, vai atstāt viņu mierā?